Šajā emuāra ierakstā mēs aplūkosim, kā Kants atrisināja konfliktu starp empīrismu un racionālismu, koncentrējoties uz savu epistemoloģiju. Izpētīsim Kanta unikālo pieeju.
Cilvēki ir būtnes, kas meklē zināšanas. Mūsu dzīvi var uzskatīt par nepārtrauktu zināšanu izpētes procesu, sākot no ikdienas līdz specializētajam. Epistemoloģija ir filozofijas nozare, kas sistemātiski pēta šīs zināšanas. Lai gan izziņas problēmu jau senatnē apsprieda tādas personības kā sofisti, Platons un Aristotelis, tā kā centrālais jautājums filozofijā parādījās tikai mūsdienās. Tas ir tāpēc, ka mūsdienu filozofija pieprasīja tādu pašu noteiktību kā zinātniskās zināšanas, tādējādi izvirzot zināšanu problēmu priekšplānā. Mūsdienu epistemoloģiju var plaši iedalīt empīrismā un racionālismā.
Empīrisms, kas galvenokārt attīstījās 17. gadsimta Anglijā, par zināšanām uzskatīja tikai to, kas iegūts ar maņu pieredzi, un uzskatīja, ka visas zināšanas var iegūt no cilvēka pieredzes. Empīristi neatzina aprioriskus jēdzienus — tos, ko nevar iepazīt ar maņu pieredzi — par zināšanām. Empīrisms zināšanu iegūšanai galvenokārt izmantoja induktīvo metodi. Tas centās novērot un pārbaudīt atsevišķas parādības, lai identificētu kopīgas īpašības vai identiskas attiecības un, pamatojoties uz to, konstruētu likumus vai atvasinātu jēdzienus. Tomēr, tāpat kā nevar secināt, ka visi gulbji pasaulē ir balti tikai tāpēc, ka Eiropas gulbji ir balti, pastāv arī pašas induktīvās metodoloģijas raksturīgās problēmas.
Tikmēr racionālisms, kas galvenokārt attīstījās Eiropas kontinentā, neuzskatīja individuālus faktus, kas iegūti ar maņu palīdzību, par zināšanām, jo tie ir pakļauti izmaiņām. Racionālisti uzskatīja, ka zināšanas ir mūžīgi nemainīgas un ka ir jātiecas pēc universālām patiesībām. Viņi uzskatīja, ka tas ir iespējams tikai ar saprāta palīdzību, un tāpēc uzskatīja zināšanas, kas iegūtas tikai no saprāta, par visideālāko zināšanu formu. Saprāts attiecas uz iedzimtu kognitīvo spēju, kas ir pretstatā iegūtajām maņu spējām. Racionālisms centās atvasināt individuālus faktus no universāliem principiem, izmantojot deduktīvo metodi. Tomēr šai pieejai ir problēma, ka tā ignorē maņu pieredzi un fizisko realitāti, tādējādi ignorējot zināšanas par konkrēto realitāti un nesniedzot atbilstošus skaidrojumus jaunu faktu atklāšanai.
Runājot par konfliktu starp empīrismu un racionālismu, Kants ierosināja jaunu izziņas sistēmu, kas spēj to pārvarēt. Kants iedalīja cilvēka kognitīvās spējas jūtīgumā un izpratnē. Jūtīgums ir spēja, kas pārveido ārējās pasaules stimulus (sensoros datus) sensorās intuīcijās, savukārt izpratne ir spēja, kas konceptualizē, balstoties uz šīm sensorajām intuīcijām. Kants uzskatīja, ka zināšanām jāpiemīt gan saturam, gan formai. Saturs attiecas uz sensorisko pieredzi, savukārt forma attiecas uz saprātu. Kants uzskatīja, ka tad, kad ārējās pasaules stimuli tiek organizēti caur sensorisko pieredzi, saprāts tos strukturē caur kategorijām, lai iegūtu pilnīgas zināšanas. Tādā veidā Kants kritiski pētīja un sintezēja empīrisma trūkumus, kas balstās tikai uz sensorisko pieredzi, un racionālisma trūkumus, kas izslēdz sensorisko pieredzi.
