Šajā emuāra ierakstā mēs pētām, kāpēc cilvēki uzskata, ka mediju ietekme uz citiem ir lielāka nekā uz viņiem pašiem, un kāda ir šī uztveres ietekme uz sabiedrību.
Otrā pasaules kara laikā kaujā Klusajā okeānā Japānas armija pārraidīja ziņojumu ASV armijas afroamerikāņu karavīriem, aicinot viņus padoties, jo viņiem nebija nodoma cīnīties pret krāsainajiem cilvēkiem. Ieraugot šo propagandu, baltie virsnieki, bažījoties par tās iespējamo ietekmi uz melnādainajiem karavīriem, steigšus atsauca savas vienības. Lai gan šis incidents var šķist vienkāršs psiholoģiskās kara piemērs, sociologs Filips Deivisons no tā guva svarīgu ieskatu. Pamatojoties uz šo gadījumu, viņš ierosināja teoriju par masu mediju ietekmi uz to auditoriju: trešās personas efekta teoriju.
Šīs teorijas pamatā ir fakts, ka cilvēki atšķirīgi uztver plašsaziņas līdzekļu ietekmi. Konkrētāk, cilvēki mēdz uzskatīt, ka plašsaziņas līdzekļu ietekme uz auditorijas viedokļiem un uzvedību ir lielāka citiem nekā viņiem pašiem. Piemēram, pieņemsim, ka vēlēšanu laikā jūs lasāt laikraksta ziņojumu, kurā apgalvots, ka kandidāts tiek turēts aizdomās par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Tādā gadījumā cilvēki pieņem, ka citi lasītāji kandidāta izvēlē tiks ietekmēti nozīmīgāk nekā viņi paši. Filips Deivisons šo parādību nosauca par "trešās personas efektu".
Trešās personas efekta intensitāte mainās atkarībā no plašsaziņas līdzekļu pārraidītā satura rakstura. Piemēram, kad plašsaziņas līdzekļi pārraida kaitīgu saturu, piemēram, vardarbību vai pornogrāfiju, cilvēki uztver tā ietekmi uz citiem kā lielāku nekā uz sevi, salīdzinot ar gadījumiem, kad tie pārraida sociāli vēlamu saturu, piemēram, veselības kampaņas. Šī uztvere ietekmē arī auditorijas specifisko uzvedību; tie, kas izjūt spēcīgāku trešās personas efektu, mēdz atbalstīt juridiskus un institucionālus pasākumus, piemēram, satura pārskatīšanu, cenzūru un regulēšanu.
Šī psiholoģiskā parādība sniedzas tālāk par vienkāršām uztveres atšķirībām. Piemēram, kad plašsaziņas līdzekļos atkārtoti tiek publicēti negatīvi ziņojumi par konkrētu grupu, cilvēki sāk uzskatīt, ka, lai gan paši šādi ziņojumi viņus neietekmēs, citus gan. Šī pārliecība galu galā pastiprina negatīvus aizspriedumus pret šo grupu un var pastiprināt sociālo konfliktu. Tas kalpo kā piemērs plašsaziņas līdzekļu nozīmīgajai lomai sabiedriskās domas veidošanā un skaidri ilustrē trešās personas efekta nozīmi.
Tradicionāli masu mediju pētījumos ir pētīta auditorijas reakcija uz medijiem, proti, izmaiņas viņu attieksmē vai uzvedībā. Turpretī trešās personas efekta teorija ir vērtīga ar to, ka tā nepēta pašu mediju ietekmi, bet gan cilvēku diskriminējošo uztveri par tiem un no tā izrietošās uzvedības tendences. Jo īpaši tā parāda, ka bažas par sociāli kaitīga satura ietekmi, iespējams, ir pārspīlētas, salīdzinot ar realitāti. Tā sniedz arī ieskatu to cilvēku domāšanā, kuri atbalsta cenzūru un regulējošo politiku.
Laika gaitā šī teorija ir paplašinājusies un ieguvusi atzinību par savu nozīmi sabiedriskās domas veidošanās procesā. Saistībā ar teoriju, ka cilvēkus var ietekmēt šķietami vairākuma viedoklis, trešās personas efekta teorija ir izmantota arī, lai izskaidrotu sabiedriskās domas veidošanās procesu. Saskaņā ar šo skaidrojumu, lai gan cilvēki uzskata, ka plašsaziņas līdzekļu saturs viņus viegli neietekmē, viņi nosaka savu attieksmi un uzvedību, apsverot, kā varētu tikt ietekmēti citi. Citiem vārdiem sakot, baidoties tikt atsvešināti un izolēti no citiem, viņi atsakās no saviem uzskatiem un seko tam, ko viņi uztver kā vairākuma viedokli.
Turklāt šī teorija ir ietekmējusi diskusijas par mediju pratību mūsdienu sabiedrībā. Izpratne par to, kādi ir cilvēku priekšstati par savu un citu mediju uztveres attieksmi un kā šie priekšstati ietekmē sociālo diskursu, ir īpaši svarīga mūsdienās, kad mēs dzīvojam informācijas plūdu vidū. Tāpēc trešās personas efekta teorija nav tikai teorija, kas izskaidro pagātnes parādības; tā joprojām ir būtisks teorētiskais ietvars mūsdienu un nākotnes mediju vidē.
