Šajā emuāra ierakstā mēs aplūkosim sociālo mediju evolūciju un pārdomāsim, vai cilvēku attiecības digitālajā laikmetā patiesi ir kļuvušas ciešākas, vai arī mēs patiesībā esam kļuvuši vientuļāki.
Cilvēki ir sabiedriski dzīvnieki. Šeit “sociāls” nozīmē domāt no citu perspektīvas, izrādīt interesi par citiem un spēt saskatīt jēgu savās darbībās kopienā. Šī sociālā daba izriet no attiecībām starp cilvēkiem un ir galvenais elements, kas mūs padara par cilvēkiem. Šāda attiecību veidošana aktīvi notiek arī tiešsaistes telpās, un spilgts piemērs tam ir sociālo tīklu pakalpojumi (SNS).
Sociālie tīkli ir digitāla platforma, kas savieno cilvēkus tiešsaistē, lai veidotu tīklus, apmainītos ar informāciju un dalītos viedokļos. Agrāk cilvēku attiecības galvenokārt balstījās uz bezsaistes sakariem, piemēram, draugiem no dzimtās pilsētas vai absolventu grupām, taču mūsdienās, pateicoties plašajai interneta un viedtālruņu ieviešanai, mēs varam veidot jaunas attiecības jebkurā laikā un vietā, izmantojot sociālos tīklus. Tagad sociālie tīkli ir attīstījušies no vienkārša saziņas rīka līdz digitālai telpai, kas būtiski ietekmē sabiedrību, politiku un ekonomiku.
Viena no galvenajām tehnoloģijām, kas veicināja sociālo mediju attīstību, ir Web 2.0 vide. Web 2.0 ir struktūra, kas ļauj lietotājiem ne tikai vienpusēji patērēt informāciju, bet arī tieši radīt un kopīgot saturu. Wikipedia, Flickr, blogi un YouTube ir spilgti piemēri. Šīs platformas veicināja pāreju no vertikālas, slēgtas informācijas izplatīšanas struktūras uz horizontālu, atvērtu un līdzdalības struktūru. Jo īpaši, popularizējot viedtālruņus, video rediģēšanas un attēlu veidošanas rīki kļuva viegli pieejami plašai sabiedrībai, radot vidi, kurā ikviens varēja veidot un izplatīt saturu.
Sociālo tīklu pakalpojumus var iedalīt pirmās, otrās un trešās paaudzes paaudzēs, pamatojoties uz to izstrādes procesu. Pirmās paaudzes sociālie tīkli koncentrējās uz esošo bezsaistes sociālo tīklu paplašināšanu tiešsaistē. Ievērojami piemēri ir “I Love School” un “Cyworld”, kas piedāvāja tādas funkcijas kā draugu pievienošana vai klasesbiedru atrašana. Tomēr to bezsaistes, slēgtā rakstura dēļ tie pakāpeniski sāka atklāt savus ierobežojumus.
Otrās paaudzes sociālie mediji attīstījās par satura centriskiem. Twitter, Facebook un YouTube ir lieliski piemēri. Lietotāji augšupielādē savu saturu un ar tā palīdzību veido jaunus kontaktus. Pieaugot satura veidošanas un izplatīšanas ātrumam, mijiedarbība starp lietotājiem kļuva aktīvāka, taču vienlaikus parādījās arī tādas blakusparādības kā informācijas pārslodze un nogurums.
Lai pārvarētu šīs problēmas, radās trešās paaudzes sociālie mediji. Šīs paaudzes pamatkoncepcija ir “digitālā kurācija”. Digitālā kurācija ietver milzīga informācijas apjoma atlasi un kategorizēšanu, lai tai piešķirtu vērtību, ļaujot lietotājiem selektīvi patērēt tikai to informāciju, ko viņi vēlas. Mūsdienās uz algoritmiem balstītas ieteikumu sistēmas un mākslīgā intelekta kurācijas tehnoloģijas vēl vairāk uzlabo sociālo mediju lietotāju pieredzi. Piemēram, Instagram Reels, YouTube Shorts un TikTok plūsmas automātiski kurē un parāda saturu, kas pielāgots lietotāju interesēm.
Tādā veidā sociālie mediji ir strauji attīstījušies ap trim pīlāriem: lietotāju informācijas atvērtību, lietotāju līdzdalību un informācijas apmaiņu. Indivīdi var izmantot sociālos medijus, lai veidotu sabiedrisko domu un kā sociālās līdzdalības rīku, savukārt uzņēmumi tos izmanto kā mārketinga un klientu komunikācijas kanālu. Pēdējā laikā strauji aug arī uz sociālajiem medijiem balstītas biznesa stratēģijas, piemēram, “zīmolu ietekmētāji” un “sociālā pārdošana”. Turklāt valdības un valsts iestādes aktīvi izmanto sociālos medijus tādiem mērķiem kā sabiedriskās domas apkopošana, publisku kampaņu veikšana un reaģēšana uz katastrofām.
Tomēr līdz ar sociālo mediju izplatību ir parādījušās arī dažādas problēmas. Pirmkārt, tā ir personas informācijas noplūde. 2023. gadā bija incidenti, kad no dažādām globālām platformām tika nopludināta lietotāju informācija. Jo īpaši Facebook, TikTok un Telegram ir kritizēti par gadījumiem, kad lietotāju īstie vārdi, atrašanās vietas dati un kontaktinformācija tiek ļaunprātīgi izmantota.
Otrais ir autortiesību pārkāpumu jautājums. Tā kā ikviens var viegli kopēt vai kopīgot saturu, bieži sastopami gadījumi, kad tiek pārkāptas oriģinālo autoru tiesības. Tādās platformās kā YouTube un Instagram mūzikas, attēlu un videoklipu neatļauta izmantošana ir kļuvusi par nopietnu problēmu, kas novedusi pie automatizētu autortiesību filtrēšanas sistēmu ieviešanas.
Treškārt, ir viltus ziņu un baumu izplatīšanās. Tā kā informācija sociālajos medijos pārvietojas tik ātri, sagrozīta informācija var izplatīties acumirklī, netiekot pārbaudīta. Tas var izraisīt sociālu haosu un nodarīt nopietnu kaitējumu, piemēram, kaitēt indivīda reputācijai. Jo īpaši kopš 2020. gada ir pieaudzis ļaunprātīgas informācijas manipulācijas gadījumu skaits, kas saistīti ar politiskiem jautājumiem, izraisot aktīvas diskusijas par platformu atbildību un regulējuma nepieciešamību.
Tomēr sociālie mediji joprojām ir neaizstājams saziņas līdzeklis mūsdienu sabiedrībā un turpinās attīstīties. Pēdējā laikā uzmanību piesaista “uz metaversu balstīti sociālie mediji” un “decentralizēti sociālie mediji (piemēram, Mastodon, BlueSky)”. Šīs platformas atraujas no tradicionālo sociālo mediju centralizētās struktūras, uzsverot lietotāju suverenitāti un piedāvājot jaunu paradigmu.
Galu galā sociālie mediji ir cilvēka sociālās dabas iemiesošanās digitālajā telpā rezultāts. Mums jāpārdomā, kā mēs izmantojam šo tehnoloģiju un kādu atbildību un ētikas standartus mums vajadzētu ievērot. Esam sasnieguši punktu, kurā ir nepieciešama līdzsvarota sociālo mediju lietošanas kultūra — tāda, kas ļauj mums baudīt tehnoloģiju priekšrocības, vienlaikus saglabājot cilvēciskās saiknes.
