Šajā emuāra ierakstā tiek padziļināti aplūkotas tehnoloģiju un sabiedrības attiecības, pētot tehnoloģiju dziļo ietekmi uz cilvēci un sabiedrību.
Kopš cilvēku parādīšanās tehnoloģijas vienmēr ir attīstījušās līdz ar cilvēci, mums veidojot grupas un sabiedrības. Paleolīta cilvēku darbības — ugunskuru iekuršana, lai nodrošinātu siltas guļvietas un pārtiku, vai akmeņu lauzšana, lai izgatavotu akmens cirvjus — visas ietilpst tehnoloģiju jomā. Tādējādi tehnoloģiju var definēt kā dažādu centienu kopumu, kas pielikts, lai sasniegtu vēlamos rezultātus. Šīs agrīnās tehnoloģijas pārsniedza tikai izdzīvošanas rīkus, spēlējot izšķirošu lomu, ļaujot cilvēkiem pielāgoties dabiskajai videi un efektīvi izmantot resursus. Turklāt instrumentu attīstība dziļi ietekmēja cilvēku dzīvesveida pārmaiņas un sociālo struktūru veidošanos.
Tomēr, ienākot mūsdienu sabiedrībā, tehnoloģijas kļuva ievērojami sarežģītākas un izsmalcinātākas gan to procesos, gan rezultātos. Vienlaikus cilvēki vienmēr sagaida kaut ko labāku, pārspējot pašreizējās tehnoloģijas. Kopš rūpnieciskās revolūcijas tehnoloģijas ir attīstījušās sprādzienbīstamā tempā, kas nav salīdzināms ar iepriekšējiem laikmetiem, izraisot tik dziļas sociālas pārmaiņas, ka tās no jauna definēja cilvēka eksistences pamatus, tālu aiz ikdienas dzīves izmaiņām. Piemēram, tvaika dzinēja izgudrošana un mehanizētu ražošanas metožu ieviešana pārveidoja pašu darba jēdzienu, radot jaunus masveida ražošanas un urbanizācijas sociālos ietvarus. Šīs pārmaiņas dziļi ietekmēja ne tikai ekonomiskās struktūras, bet arī kultūru un sociālās attiecības visās jomās.
Tas liek mums uzdot fundamentālu jautājumu: vai tehnoloģiskās attīstības galvenais virzītājspēks ir pati tehnoloģija vai sabiedrības pieprasījums? Šis jautājums akadēmiskajā vidē ir ilgstoši apspriests. Pozīciju, ka tehnoloģijām ir autonoma izšķiroša ietekme uz sabiedrību, sauc par tehnoloģisko determinismu. Savukārt uzskatu, ka sabiedrība nosaka tehnoloģiskās attīstības virzienu, sauc par sociālo konstruktīvismu. Šīs divas teorijas sniedzas tālāk par tikai filozofiskām perspektīvām, dziļi ietekmējot faktisko sociālo parādību analīzi un politikas lēmumus. Piemēram, veids, kā valdības vai korporācijas īsteno tehnoloģisko attīstību, lai risinātu sociālās problēmas, var šķist liecinošs tam, ka sabiedrība zināmā mērā nosaka tehnoloģiskā progresa virzienu.
Tomēr, visaptveroši izpētot dažādus gadījumus, atklājas, ka tehnoloģiskajam determinismam kā teorijai piemīt lielāka pārliecināšanas spēja. Mūsdienu sabiedrībā, kur neskaitāmas tehnoloģijas ir cieši saistītas, ir ārkārtīgi grūti skaidri atšķirt tehnoloģijas no sociālajām prasībām. Bieži vien jaunu tehnoloģiju parādīšanās rada iepriekš neiedomājamas vēlmes un pārmaiņas. Spilgts piemērs ir interneta un viedtālruņu parādīšanās, kas pārsniedza tikai tehnoloģiskas inovācijas, radot milzīgas pārmaiņas visos cilvēku komunikācijas, informācijas pieejamības un ikdienas dzīves aspektos.
Tāpēc, lai izprastu saistību starp tehnoloģisko attīstību un sociālajām pārmaiņām, ir lietderīgi atgriezties tehnoloģiju rašanās sākumposmā un analizēt tur notiekošo parādību. Futūrists Alvins Toflers aprakstīja cilvēku civilizācijas plūsmu kā trīs viļņus: lauksaimniecības revolūciju, rūpniecisko revolūciju un informācijas revolūciju. Katram no šiem periodiem ir kopīga iezīme: pārmaiņas notika eksplozīvi, nevis pakāpeniskas attīstības rezultātā, bet gan pateicoties "vienam atklājumam" tehnoloģijā. Piemēram, cilvēki atklāja, ka sēklas, nokrītot zemē, izaug par augiem, kas ļāva viņiem nodrošināt stabilu pārtikas piegādi. Tas ļāva viņiem pamest savu klejotāju dzīvesveidu un sākt apmesties uz dzīvi. Līdz ar to notika fundamentālas izmaiņas sociālajā struktūrā un ekonomiskajā aktivitātē, liekot pamatus civilizācijai.
Rūpnieciskā revolūcija sekoja līdzīgam modelim. Neliels progress kokvilnas tekstilizstrādājumu ražošanas tehnoloģijā izraisīja plašu interesi par ražošanas metodēm, kas savukārt paātrināja liela mēroga rūpnīcu sistēmu un mehanizētu ražošanas metožu rašanos. Interesanti, ka šīs tehnoloģiju virzītās pārmaiņas pašas radīja jaunas sociālās vajadzības. Veidojās cikliska struktūra, kurā tehnoloģijas radīja vajadzības, un šīs vajadzības savukārt stimulēja tālāku tehnoloģisko attīstību. Piemēram, automobiļa izgudrošana ne tikai revolucionizēja visu transporta sistēmu, bet arī visaptveroši pārveidoja pilsētu struktūras, dzīvojamo ēku formas un pašu komercdarbības būtību. Tas parāda, ka tehnoloģijas neradās tikai, reaģējot uz pieprasījumu; drīzāk tās darbojās kā aģents, kas pārveidoja pašu sabiedrību.
Tādējādi, vispusīgi izpētot tehnoloģiskās attīstības sākumpunktu un no tā izrietošās pārmaiņu straumes, centrā vienmēr ir “pati tehnoloģija”. Lai gan cilvēku vēlmes var paātrināt tehnoloģiskās attīstības tempu, joprojām nenoliedzami tehnoloģijas galu galā nosaka tās sākumpunktu un virzienu. Mūsdienās, ieejot digitālās revolūcijas laikmetā, šī parādība kļūst vēl izteiktāka. Informācijas tehnoloģiju attīstība ir veidojusi gan sekojošās sociālās pārmaiņas, gan no tām izrietošās prasības uz pašu informācijas tehnoloģiju pamata. Tāpēc mūsdienu sabiedrību ir grūti izskaidrot bez tehnoloģijām.
Galu galā, nevis sabiedrība nosaka tehnoloģisko attīstību, bet gan precīzāk ir uzskatīt tehnoloģijas par tādām, kurām piemīt spēja veidot un pārveidot sabiedrību. Cilvēki bieži uzskata, ka viņi rada tehnoloģijas, bet patiesībā viņi tikai atklāj jaunas vēlmes pasaulē, ko tehnoloģijas ir radījušas, un seko plūsmai, kas noved pie turpmākām tehnoloģiskām inovācijām. Tehnoloģijas ir vairāk nekā tikai instruments; tās ir pastāvīgi mijiedarbojušās ar sabiedrību un kalpojušas par pārmaiņu virzītājspēku. Mūsdienu laikmetā visu šo pārmaiņu galvenais virzītājspēks galu galā ir tehnoloģijas.
