Šajā emuāra ierakstā tiek pētīts, cik labi esošā nozaru klasifikācijas sistēma atbilst tehnoloģiju attīstībai un tirgus izmaiņām, un tiek apspriesta nepieciešamība pēc elastīgākas pieejas, lai atspoguļotu jaunās nozares.
Ekonomists Džons Beits Klārks sākotnēji klasificēja nozares primārajos, sekundārajos un terciārajos sektoros, pamatojoties uz to, vai tās iegūst izejvielas no dabas, pārstrādā šīs izejvielas vai izplata pārstrādātās preces. Viņa klasifikācija tolaik bija novatoriska pieeja un sniedza būtisku ieguldījumu rūpniecības struktūras izpratnē. Tomēr laika gaitā ir parādījušās nozares, kuras nevar izskaidrot ar šo metodi.
Piemēram, kur pieder informācijas un komunikāciju nozare, kas aptver gan ražošanu, gan pakalpojumus? Informācijas un komunikāciju nozarei piemīt unikālas īpašības, kas pārsniedz esošās nozaru klasifikācijas. Tehnoloģiju attīstībai un nozaru struktūrām mainoties, ir kļuvušas nepieciešamas jaunas klasifikācijas kritēriju sistēmas. Patiešām, pastāv dažādi klasifikācijas kritēriji atkarībā no perspektīvas un mērķa, no kura nozares tiek aplūkotas.
Pirmkārt, pastāv valsts noteiktā Standarta rūpniecības klasifikācija. Šī klasifikācija ņem vērā gan patērētāja perspektīvu — cik līdzīgas ir preču vai pakalpojumu īpašības —, gan ražotāja perspektīvu — cik līdzīgs ir izejvielu vai produkcijas fiziskais sastāvs un apstrādes posmi. Saskaņā ar šo standartu klasificēto produktu vai pakalpojumu kopums tiek definēts kā viena un tā pati nozare. Šī klasifikācijas metode, kas sastāv no pieciem līmeņiem, tostarp galvenās un vidējās klasifikācijas, galvenokārt tiek izmantota statistikas vajadzībām. Tomēr tā neietver informāciju, lai novērtētu katras nozares tehnoloģisko līmeni.
Reprezentatīva klasifikācijas sistēma, kuras pamatā ir tehnoloģiskais līmenis, ir ESAO standarts, kas nozares ar lieliem ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā uzskata par augsto tehnoloģiju nozarēm. Rādītājs, ko izmanto tehnoloģiskā līmeņa mērīšanai, ir pētniecības un attīstības intensitāte, kas definēta kā pētniecības un attīstības ieguldījumu attiecība pret kopējo uzņēmumu pārdošanas apjomu. Nozares ar vidējo pētniecības un attīstības intensitāti 4% vai augstāku tiek klasificētas kā augsto tehnoloģiju nozares. Šī metode ir noderīga, lai objektīvi definētu augsto tehnoloģiju nozares. Tomēr, tā kā tā ir balstīta uz nozaru vidējiem rādītājiem, nozare, kas kopumā klasificēta kā augsto tehnoloģiju nozare, joprojām var saturēt daudzus zemo tehnoloģiju uzņēmumus.
Turklāt tehnoloģiskais progress dažkārt rada pilnīgi jaunas tehnoloģiju jomas. Šīs jaunās jomas, ko virza pieprasījums pēc straujas komercializācijas, bieži vien pašas par sevi veido jaunas nozares. Piemēram, informācijas tehnoloģiju nozare, kas radusies no informācijas tehnoloģijām, jau ir nostiprinājusies kā galvenā nozare, savukārt biotehnoloģija, nanotehnoloģija un vides tehnoloģijas arī parādās kā daudzsološas nākotnes nozares.
Rūpniecības pārmaiņas var attiecināt arī uz faktoriem, kas nav saistīti ar tehnoloģijām, piemēram, tirgus pieprasījuma izmaiņām. Piemēram, mainoties iedzīvotāju struktūrai un patēriņa vērtībām, rodas daudzas jaunas nozares, kuras neierobežo pagātnes stereotipi. Tādas nozares kā mode, sudrabs (vecāka gadagājuma cilvēku aprūpe) un atpūta nav iekļautas standarta rūpniecības klasifikācijās, bet realitātē jau ir atzītas par svarīgām nozarēm.
Ņemot vērā šo tendenci, nozaru definēšana vai klasificēšana nākotnē, visticamāk, vairāk balstīsies uz elastīgām, praktiskām pieejām, nevis fiksētiem kritērijiem vai sistēmām. Tas ir tāpēc, ka arvien vairāk dominēs jaunas nozares, kuras nebija atpazīstamas ar iepriekšējām metodēm. Turklāt, paātrinoties tehnoloģiskajām inovācijām un mainoties iedzīvotāju pirktspējas sastāvam, jaunu nozaru rašanās un veco izzušana notiks dinamiskāk. Ir pienācis laikmets, kad nozaru definēšanai un klasificēšanai jāpieiet no elastīgas un stratēģiskas perspektīvas.
