Atmiņas veido mūsu identitāti un ietekmē mūsu dzīves izvēles. Izpētiet, kā pagātnes pieredze ietekmē tagadni un nākotni.
Mēs dzīvojam savu dzīvi, ieķīlāti atmiņām. Mūsu atmiņas ir veidojušas mūsu personības, attiecības, dzīvesveidu, paradumus, valodu un citus būtiskus mūsu dzīves elementus. Atmiņa nav tikai informācijas krātuve; tā ir mūsu identitātes galvenā sastāvdaļa. Mūsu pagātnes pieredze veido mūs par to, kas mēs esam šodien, un veido mūsu nākotnes lēmumus. Katru mūsu pieņemto lēmumu ietekmē pagātnē uzkrātās atmiņas, un šīs izvēles savukārt tiek uzkrātas jaunās atmiņās, kas veido mūsu dzīves trajektoriju.
Dzīves gaitā mēs izdarām svarīgas izvēles, izmantojot atmiņu kā ceļvedi. Padomājot, ir pārsteidzoši, kā viss, ko jebkad esam redzējuši, pieskārušies un jutuši, kaut kur glabājas mūsu prātos ar nostalģijas sajūtu. Šīs atmiņas nav tikai instruments pagātnes pārdomām, bet gan dzīva datubāze, kas turpina mūs ietekmēt tagadnē. Piemēram, parādība, ka, sajūtot vai dzirdot noteiktu smaržu vai skaņu, atgādinām par konkrētu pagātnes brīdi, ir piemērs tam, cik dziļi iesakņojušās ir mūsu atmiņas.
Tātad, kā atmiņas tiek glabātas mūsu smadzenēs? Vai tās ripo mūsu smadzenēs bumbiņu veidā, tāpat kā animācijas filmā "Inside Out", vai arī tās glabājas ilgtermiņa atmiņas centros? Patiesībā atmiņu glabāšanas process mūsu smadzenēs nav tik atšķirīgs. Mēs izmantojam atmiņas glabāšanas sistēmu, kas aptver gan īpaši īstermiņa atmiņu, gan īstermiņa atmiņu, gan ilgtermiņa atmiņu. Lai gan mēs atzinīgi vērtējam Pixar radošumu, pārveidojot atmiņas bumbiņas kā atmiņas glabātuvi, aplūkosim šo struktūru tuvāk.
Vispirms visi stimuli, ko mēs redzam, dzirdam un jūtam, tiek pārveidoti elektriskos signālos un caur ķermeņa nervu sistēmu tiek pārraidīti uz smadzenēm. Šie elektriskie signāli pēc tam kļūst par īstermiņa atmiņām jeb pēcattēliem, kas nonāk mūsu prātos. Ikdienas ainava ap jums, ejot pa ielu, vai ainava, braucot ar automašīnu, ir īstermiņa atmiņu piemēri, kas pēc dažām sekundēm tiek izdzēsti no jūsu prāta. Tomēr ir vairākas ļoti īslaicīgas atmiņas, kas spēcīgi stimulē smadzenes, un šīs atmiņas tiek pārnestas uz īstermiņa atmiņām, kuras tiek atcerētas vairākas minūtes. Īstermiņa atmiņas var aizmirst uzmanības novēršanas vai citu jaunu stimulu dēļ. Tas notiek, ja iegaumējat tālruņa numuru un pēc tam aizmirstat to, kad garām pienāk draugs un sāk ar jums runāt.
Īstermiņa atmiņu nepārvalda tikai viena smadzeņu daļa. Dažādām sajūtām vai uztverēm ir nepieciešamas dažādas smadzeņu daļas, lai tās apstrādātu. Atceroties objekta atrašanās vietu, tiek aktivizēta smadzeņu labās puses prefrontālā zona. Kad mēs iesaistāmies verbālās darbībās, piemēram, atceroties vārdus, tiek aktivizēta kreisā prefrontālā daiva. Kā redzat, smadzenēm nav vienas centralizētas apstrādes vienības, kas apkopotu un apstrādātu īstermiņa atmiņas. Tā ir dažādu smadzeņu daļu koalīcija, kas apstrādā domas, izmantojot īstermiņa atmiņu.
Īstermiņa atmiņa aktivizē neirotransmisiju sinapsēs neironos, kas ir smadzeņu neirotransmisijas sistēma, vai arī tā tiek nodota tālāk slēgtā ķēdē. Savukārt ilgtermiņa atmiņa tiek glabāta, mainot paša neirona struktūru, nevis modulējot tā aktivitāti sinapsē. Citiem vārdiem sakot, īstermiņa atmiņa balstās uz neirotransmiteru aktivitāti, nevis uz fiziskām izmaiņām neironā. Savukārt ilgtermiņa atmiņa maina pašu neironu struktūru, kas padara tos mazāk uzņēmīgus pret citiem stimuliem un ļauj tiem ilgāk saglabāties atmiņā.
Šajā ziņā ilgtermiņa atmiņai ir dziļa ietekme uz mūsu identitātes izjūtu. Piemēram, intensīvi notikumi, kas piedzīvoti bērnībā, tiek glabāti ilgtermiņa atmiņā un var ietekmēt mūsu emocijas un uzvedību pieaugušā vecumā. Ilgtermiņa atmiņa ir vairāk nekā tikai informācijas uzkrāšanās; tai ir svarīga loma mūsu personības veidošanā.
Bet kur šīs ilgtermiņa atmiņas tiek glabātas smadzenēs? Diemžēl, smadzeņu pētījumu trūkuma dēļ vēl nav iespējams precīzi noteikt, kuras atmiņas tiek glabātas kurās smadzeņu daļās. Tomēr mēs zinām, ka katra nervu sistēmas daļa, sākot no smadzenēm līdz muguras smadzenēm, spēj uzglabāt atmiņas plastiskuma jeb mainīgu neironu klātbūtnes dēļ. Tādēļ pat tad, ja smadzenes ir daļēji bojātas, mums ir potenciāls normāli funkcionēt, un smadzenes pat var atjaunot bojāto daļu, pamatojoties uz atlikušajām neskartajām daļām. Turklāt atmiņas tiek atkārtoti glabātas dažādās smadzeņu garozas daļās, tāpēc pat tad, ja viena daļa ir bojāta, mēs joprojām varam saglabāt atmiņas.
Protams, ir arī zonas, kas tieši ietekmē atmiņu. Tā ir temporālās daivas mediālā daļa jeb hipokamps, kas atrodas smadzeņu pusē un ir atbildīga par ilgtermiņa atmiņu veidošanu. Tādēļ, ja šajā zonā ir problēma, atmiņas pirms problēmas tiek saglabātas neskartas, bet atmiņas pēc problēmas nav neskartas, radot apjukumu un atmiņas traucējumus.
Tomēr ir svarīgi paturēt prātā, ka smadzeņu noslēpumainā un sarežģītā pasaule joprojām ir liels noslēpums. Tas, ko mēs akadēmiski zinām par smadzenēm, ir balstīts uz preparācijām un magnētiskās rezonanses attēlveidošanu, lai noteiktu aktivizētās smadzeņu daļas. Tā rezultātā mūsu izpratne par smadzenēm joprojām ir ļoti ierobežota. Es domāju, ka, piedāvājot jaunas pētniecības metodes vai virzienus, mēs varam atklāt jaunus atmiņas aspektus.
Visbeidzot, ir vērts atzīmēt, ka atmiņa nepaliek tikai individuāla pieredze. Individuālā atmiņa ir savstarpēji saistīta ar sociālo atmiņu, kas ir cieši saistīta ar grupas vēsturi un kultūru. Sociālā atmiņa ir noteiktu notikumu vai cilvēku kolektīva atmiņa, kas ietekmē arī mūsu uzvedību un domāšanas veidu. Šī atmiņas sociālā dimensija sniedzas tālāk par individuālo dzīvi un spēlē svarīgu lomu kopienu nākotnes veidošanā.
