Šajā emuāra ierakstā tiek aplūkoti kritēriji, kas tiesnesim jāizmanto juridiskās sirdsapziņas un morālā sprieduma konflikta gadījumā, izpētot, kā tiesu leģitimitāte un demokrātiskās vērtības panāk līdzsvaru.
Jautājums par to, vai no tiesnešiem ir nepieciešama sirsnība, tiek apspriests. Mūsdienu demokrātiskās valstis piešķir tiesnešu nolēmumiem izpildāmību, tomēr vienlaikus pieprasa, lai nolēmumos būtu norādīti to iemesli, lai nodrošinātu demokrātisku uzraudzību pār tiesu varas īstenošanu. Šādos gadījumos tiesnešiem ir skaidri jāatklāj sava galvenā argumentācija bez meliem vai slēpšanas, atklājot savu pārliecību un domāšanas procesu. Šim viedoklim ir pretestība. Ir izplatīts uzskats, ka, tā kā tiesu uzdevums ir risināt sociālos konfliktus un spriedzi, tiesnešiem ir vēlams šķist vienotiem savos uzskatos, izskatot ļoti strīdīgus jautājumus, piemēram, nāvessodu vai abortu. Ja nepieciešams, labāk ir minēt iemeslus, kas atšķiras no viņu iekšējās pārliecības, vai neskaidri izvairīties no galvenā jautājuma. Šis pretējais viedoklis paredz, ka pilsoņiem trūkst spējas tikt galā ar patiesību, kas ir pretrunā ar demokrātijas principiem un ir grūti pieņemams. Tomēr ir vērts apsvērt argumentu, ka pastāv izņēmumi, kad tiesnešiem ir jāizvēlas melot.
Tiesnešiem, kuriem jāspriež saskaņā ar likumu un sirdsapziņu, sirdsapziņa pēc būtības nozīmē juridisko sirdsapziņu, tāpēc konflikti starp likumu un sirdsapziņu ir reti. Tomēr situācija atšķiras, ja saduras likumīgās tiesības un morālās tiesības, kā tas ir vergu īpašnieka gadījumā, kurš pieprasa īpašumtiesības uz bēguļojošu vergu, kurš aizbēga uz valsti, kurā verdzība bija aizliegta laikmetā, kad verdzība tika atzīta. Šādās situācijās juridiskais secinājums var novest pie dziļi netaisnīgiem rezultātiem. Ir grūti atrast pamatu, lai atzītu likumīgās tiesības par spēkā neesošām, tomēr likuma stingra piemērošana ir morāli nepareiza. Tiesnesis var vai nu piemērot likumu pretēji savai morālajai sirdsapziņai, vai atturēties no tā piemērošanas par labu savai morālajai sirdsapziņai. Tomēr pirmais noliedz tiesneša sirdsapziņu, bet otrais pārkāpj viņa profesionālo pienākumu. Atkāpšanās no amata nevienam nenāk par labu, tāpēc vienīgā izvēle, kas atliek tiesnesim, kurš aizstāv morālās tiesības, ir paust šīs likumīgās tiesības pusēm pretēji viņa paša uzskatiem. Tas nozīmē, ka tiesnesis, nevarot noliegt, ka tiesības ir juridiski atzītas, rada citu likumīgu likuma interpretāciju un pēc tam, izmantojot šo interpretāciju, spriedumā padara juridiskās tiesības nepiemērojamas, tādējādi slepeni izglābjoties no nepatīkamās situācijas.
Taču šī diskusija nenoliedz tiesneša pienākumu būt sirsnīgam. Mūsdienās ārkārtējas neatbilstības starp likumu un morāli ir retas, un demokrātiska sabiedrība, kas izprot un ievēro patiesību, neradītu situācijas, kurās tiesnešiem būtu jāatrod gudri risinājumi. Tomēr likuma un morāles dilemma, kā arī sirsnības pienākums, pilnībā neizzuda līdz ar verdzības ieviešanu. Tiesneši turpina piedzīvot morālu pretestību pret konkrētiem likumiem pat mūsdienās. Šeit tiesneša izvēle pastāvīgi ietekmē taisnīgumu, demokrātiju un tiesu varas leģitimitāti.
