Šajā emuāra ierakstā tiek pētīts, kā pārmērīga pakļaušanās likumam grauj cilvēka brīvību un autonomiju, pat pastiprinot vainas apziņu, pievēršoties Kanta kategoriskajam imperatīvam un Delēza kritikai.
Rietumu intelektuālajā tradīcijā likums jau sen ir ticis saprasts kā sekundārs labajam vai tikai līdzeklis, lai līdzinātos labajam. Likums tika uzskatīts par tikai labā līdzību, kas atklājas tikai dievu pamestajā pasaulē, par augstākā labestības principa viltojumu. No Platona viedokļa vienīgais veids, kā cilvēki varēja sekot Labā idejai fenomenālajā pasaulē, bija atdarināšana, un šī atdarināšana tika konkrēti realizēta, ievērojot likumu.
Šīs klasiskās attiecības starp likumu un labo tradicionāli tika pamatotas dabisko tiesību teorijas ietvaros, kas bija saistīta ar esības būtību. Tomēr dabisko tiesību teorija var būt noderīga tikai apstākļos, kad tiek nodrošināta zināma homogēna esības būtības izpratnes pakāpe. Kad saduras dažādi pasaules uzskati, dabisko tiesību teorijai ir grūti izvairīties no pastāvīgas nepieciešamības atteikties no sava satura, lai saglabātu savu universālo piemērojamību. Mūsdienu tiesību teorētiķis Kants centās pārvarēt šos dabisko tiesību teorijas ierobežojumus, koncentrējoties uz morāles likumu a priori, kas piemīt cilvēka praktiskajam saprātam. Viņa mērķis bija pārvarēt krīzi, ar kuru saskaras dabisko tiesību teorija, no jauna definējot attiecības starp likumu un labo.
Savā darbā “Praktiskā saprāta kritika” Kants cilvēka brīvību saprot kā personisko autonomiju un no tās izrietošo atbildību, kategorisko imperatīvu pasniedzot kā morālo likumu, kas regulē ētisko rīcību. Morālais likums parādās pavēles veidā, jo cilvēka dabiskās tieksmes ne vienmēr ir vērstas uz labo. Tāpēc morālais likums ir norma, ko praktiskais saprāts piespiedu kārtā sev uzspiež saskaņā ar labā ideālu, absolūta pavēle, kas pieprasa beznosacījumu paklausību. Tomēr kategoriskais imperatīvs kā tīras formas attēlojums ir neatkarīgs no jebkura objekta, vietas vai situācijas; tajā nav satura, kas vadītu konkrētu darbību. Pavēle tikai beznosacījumu veidā uzrāda formālo likumu, kuram jāievēro rīcība. “Praktiskā saprāta kritikā” Kants pasludina pavēli “Rīkojieties tikai saskaņā ar to maksimu, ar kuru vienlaikus varat vēlēties, lai tā kļūtu par universālu likumu” par praktiskā saprāta pamatprincipu.
Delēzs Kanta argumentācijā atrod projektu, kas apgāž tradicionālo priekšstatu, ka likums griežas ap labo, tā vietā liekot labajam griezties ap likumu. Saskaņā ar Kanta projektu likums vairs netiek definēts ar labo; drīzāk pats likums definē labo no sava viedokļa. Kā praktiskā saprāta likums, likums sevi attaisno ar ieganstu, ka ir universāla forma, kādai jābūt labumam, lai uzliktu pienākumu. Saskaņā ar Delēza analīzi, Kanta projekta pamatloģika ir kategoriskā imperatīvs kā vienīgais, universālais un beznosacījuma likums, un paklausība tam tiek definēta kā pati labestība.
Citiem vārdiem sakot, nav tā, ka paklausība likumam tiek prasīta, lai īstenotu labo, bet gan tā, ka paklausība pašam likumam tiek uzskatīta par labo. Kanta projekts, kas apgrieza likuma un labā attiecības otrādi mūsdienu tiesību teorijas vēsturē, iezīmēja jaunu laikmetu. Tomēr ir grūti noliegt, ka zem tā slēpjas īpaša vardarbības forma.
Kā jau minēts iepriekš, kategoriskais imperatīvs ir tīri formāls un pats par sevi nesatur konkrētu saturu. Tāpēc kategorisko imperatīvu var konkrēti aptvert tikai konkrētā situācijā. Tieši šajā brīdī Delēzs izvirza jautājumu par likuma faktisko piemērošanu, minot Kafkas romānus kā piemēru. Kafkas romānā "Sodu kolonija" parādās soda mašīna, kurā notiesātā persona tiek sodīta, nezinot savu noziegumu. Sods tiek izpildīts, ar adatām ietetovējot apsūdzību personas ķermenī. Tas nozīmē, ka cilvēki konkrēti uzzina likumu tikai tajā brīdī, kad to pārkāpj un saņem sodu.
Tādējādi, ja likuma izpilde tiek saprasta kā sprieduma un izpildes process, Kanta projekts neizbēgami riskē radīt “depresīvu likuma apziņu”. Tā kā paklausība kategoriskajam imperatīvam pati par sevi ir laba, imperatīvs uzliek cilvēkiem beznosacījuma prasību pēc labas gribas. Tomēr kategorisko imperatīvu nevar konkrēti atpazīt, ja vien tas netiek pārkāpts. Šī iemesla dēļ Kanta sistēmā kategoriskais imperatīvs darbojas kā piespiedu struktūra, kas nepārtraukti pieprasa cilvēkiem pierādīt labas gribas esamību, liekot viņiem ciest no vainas apziņas šīs piespiešanas ietvaros. Jo stingrāk tiek ievērota prasība paklausīt kategoriskajam imperatīvam, jo vairāk šī vainas apziņa pastiprinās.
Kā mūsdienu tiesību teorētiķis Kants pieprasa, lai cilvēki bez ierunām pakļautos likumam, ko sevī nosaka praktiskais saprāts. Tomēr, pēc Delēza domām, Kanta projekts ir process, kas palielina cilvēka vainu, absolūti pakļaujoties likumam, vienlaikus graujot personīgo autonomiju – cilvēka brīvības pašu pamatu. Ja vien likuma izpilde netiek saprasta citādi, vienīgais veids, kā izvairīties no šīs melanholiskās likuma apziņas, galu galā ir noraidīt Kanta projektu. Varbūt cilvēcei tagad ir jāatceļ likums no suverēna krēsla un jāatdod tas labā perifērijā, vienlaikus novietojot labo suverēna tronī, lai tas pārvaldītu likumu. Šī transformācija veido klasisko attiecību starp likumu un labo pielāgošanu un kļūs par izšķirošu cilvēces uzdevumu, lai atkārtoti apstiprinātu savu brīvību un atbildību.
