Šajā emuāra ierakstā tiek pētīts, kā mūsdienu sabiedrība apstākļos, kad tiek vērtēta daudzveidība un autonomija, ir izslēgusi labas dzīves jautājumu, izpētot tā filozofisko fonu un ierobežojumus.
Uzskati par to, kas veido labu dzīvi, dažādās sabiedrībās un kultūrās atšķiras, tomēr katrai sabiedrībai vai kultūrai ir labas dzīves ideāla forma, ko tās locekļi uzskata par vēlamu. Tātad, kas padara mūsu dzīvi labu katrā sabiedrībā vai kultūrā? Kādi ir kritēriji labas dzīves vērtēšanai? Šis ir jautājums, kas saistīts ar tā sauktajiem "spēcīgajiem vērtību spriedumiem", un to var uzskatīt par morālu jautājumu plašākā nozīmē. Tomēr šī spēcīgā vērtību sprieduma kritēriji, kas piešķir dzīvei jēgu vai nosaka tās virzienu, ir balstīti uz "augstāko labumu". Augstākais labums ir augstākā vērtība starp dažādiem labumiem, kam ir nesalīdzināmi lielāka vērtība nekā mūsu ikdienas mērķiem vai vēlmēm, un tas kalpo par pamatu dažādiem morāliem vērtību spriedumiem. Augstāko labumu neveido mūsu pašu vēlmes, tieksmes vai izvēles; drīzāk tas tiek dots neatkarīgi no tām un kalpo kā standarts šo vēlmju un izvēles novērtēšanai. Citiem vārdiem sakot, augstākais labums ir morālais avots, kas pamato morālos spriedumus.
Augstākais labums, kas kalpo par standartu stingriem vērtību spriedumiem, ir vēsturiski veidojies un nodibināts, un tas var atšķirties dažādās sabiedrībās un kultūrās. Piemēram, dažas sabiedrības par savu augstāko vērtību uzskata bērnu dievbijību, bet citas - brīvību. Katras sabiedrības augstākā vērtība, tieša vai netieša, kalpo par fonu tās locekļu morālajiem spriedumiem, intuīcijai un reakcijām. Tādēļ, identificējot, kas ir šī augstākā vērtība, var pareizi izprast morālos spriedumus un reakcijas, kas rodas šajā sabiedrībā. Viens no morāles filozofijas galvenajiem uzdevumiem ir tieši izpētīt un noskaidrot vērtību, kas slēpjas aiz šiem morālajiem spriedumiem, proti, augstāko vērtību.
Tomēr deontoloģiskās un procedurālās morāles teorijas ir izvairījušās pievērsties labas dzīves jautājumam. Šī izvairīšanās izriet no bažām, ka mūsdienu sabiedrības apstākļos, ko raksturo plurālisms un individuālisms, labas dzīves vīzijas piedāvāšana un tās ievērošanas pieprasīšana var tikt interpretēta kā iejaukšanās indivīdu dzīvēs un daudzveidības un autonomijas vērtību graušana. Līdz ar to šāda mūsdienu morāles filozofija ir izvirzījusi par savu uzdevumu pievērsties tikai pamata, universāliem morāles noteikumiem vai tikai procedūrām, kas saistītas ar pareizību, izvairoties no bažām par dzīves mērķi vai jēgu, kas saistīta ar labu dzīvi. Tas izriet no sprieduma, ka prasība no indivīda vairāk nekā pamata universālās morāles normas, kas nepieciešamas sabiedrības uzturēšanai, varētu pārkāpt personīgo autonomiju. Pārmērīgi sašaurinot morāles jēdzienu un ierobežojot savu uzdevumu tikai ar pareizības vai procedurāliem jautājumiem, šī mūsdienu morāles filozofija padarīja to nespējīgu aptvert augstākus principus, kas ir morālo uzskatu pamatā.
Plašākā perspektīvā šīs modernās morāles filozofijas īstenotās vai pieņemtās vērtības vai tiesības nekādā ziņā nav universālas; tās ir specifiski konstrukti, kas veidojušies modernitātes konkrētos laika apstākļos. Tas ir, pati šī modernā morāles filozofija arī veidojās uz sava laikmeta konkrēta augstāka principa fona. Piemēram, deontoloģija veidojās uz tādu morālo ideālu kā brīvība vai universālisms fona, proti, augstāku principu fona. Līdzīgi arī procedurālās morāles teorijas veidojās uz racionālā subjekta autonomijas augstāka principa fona. Tāpēc, tā kā šīs modernās morāles filozofijas aizstāvētie morāles noteikumi paredz modernas vērtības vai augstākus principus, apgalvojums, ka šiem morāles noteikumiem piemīt universālums, nav pamatots.
Vēl viens morāles filozofijas uzdevums ir atbildēt uz jautājumu, kas veido labu dzīvi. Kad mūsu dzīve vai identitāte saskaras ar apjukumu vai krīzi, morāles filozofijai ir jāpiedāvā risinājumi un virzieni, kuru pamatā ir augstāki ideāli, kas kalpo par morālā sprieduma avotu. Tomēr procedurālistiskā morāles teorija koncentrējas tikai uz formālām procedūrām morālā attaisnojuma nodrošināšanai. Piemēram, viena no šīs formas formām, diskursa ētika, aplūko tikai normu racionālu pamatu vai taisnīgu procedūru jautājumu, izslēdzot no racionālas diskusijas tādas būtiskas problēmas kā labas dzīves būtība. Līdz ar to atbilde uz labas dzīves jautājumu tiek pilnībā atstāta indivīda ziņā, uzliekot viņam atbildību pašam atrast atbildi. Šī attieksme, atsakoties no tādu svarīgu jautājumu kā dzīves jēgas apspriešanas, liecina par pārmērīgu atkāpšanos morāles filozofijas tradīcijas ietvaros.
Tādi jautājumi kā, kā labi dzīvot vai kas veido patiesu pašrealizāciju, nedrīkst tikt atstāti tikai individuālu lēmumu pieņemšanā; tie jārisina, ņemot vērā augstākus principus, kas veido dzīves horizontu sabiedrībā, kurai indivīds pieder. Ja pašrealizācijas problēma tiek pilnībā atstāta indivīda subjektīvo un eksistenciālo lēmumu ziņā, mēs riskējam iekrist egoismā vai narcismā. Labas dzīves jautājumu var racionāli risināt, balstoties uz augstāku principu, un morāles filozofijai ir jāveicina šis process.
