Šajā emuāra ierakstā tiek pētīts, kāpēc mūsdienu sabiedrībā ir tik svarīga telpa pārdomām, un kā tā pozitīvi ietekmē mūsu radošumu, kritisko domāšanu un dzīves kvalitāti.
Laikmets, kas baidās no pauzes
Šajā situācijā, kad citiem nezināmas informācijas iegūšana ir kļuvusi par konkurences priekšrocību, bezdarbība un mierīga stāvēšana tiek uzskatīta par slinkumu. Lai neatpaliktu pasaulē ar standartizētām prasībām — kur jāapmeklē laba universitāte, jāpievienojas labam uzņēmumam, jāietaupa saprātīga naudas summa, jāapprecas īstajā laikā un jāiegādājas māja, kad pienāk laiks —, mēs nemitīgi dzenamies pakaļ nebeidzamai informācijas plūsmai. Mūsdienu sabiedrībā informācija ir spēks un ierocis. Informācijas iegūšana un izmantošana ir kļuvusi par izšķirošiem faktoriem, kas nosaka indivīda panākumus. Tā kā informācija ir ieņēmusi tik svarīgu vietu, mēs izjūtam spiedienu katru brīdi uzkrāt jaunas zināšanas un datus.
Lai gan neskaitāmu informācijas vienību apgūšana ir svarīga, visi zina, ka šajā procesā ir nepieciešama atpūta. Tomēr situācijā, kad bezdarbs tiek uzskatīts par slinkumu, apstāties, lai padomātu un atpūstos, nav viegli. Tas ir tāpēc, ka mūsu sabiedrība uztver, ka bezgalīgā konkurences vidē bezdarbs nozīmē atpalikt. Turklāt straujais pārmaiņu temps mūsdienu sabiedrībā ir laupījis cilvēkiem pietiekami daudz laika pārdomām un refleksijai. Cilvēki vairs nebaidās apstāties, taču viņiem trūkst pietiekamas apdomības par to, ko viņi varētu zaudēt, neapstājoties.
Kontemplācijas sacensību uzplaukums
Sen atpakaļ, 2014. gada 27. oktobrī, Seulā, Korejā, zāļainajā laukumā pie rātsnama notika kontemplācijas sacensības. Tajās uzvarēja dalībnieks, kurš visilgāk nosēdēja mierīgi, nepieskaroties viedtālrunim, neēdot un nerunājot. Tās ir sacensības, kurās jānosēd mierīgi un jāpārtrauc domāt. Šīs sacensības no citām atšķiras ar to, ka atšķirībā no sacensībām, kas prasa intensīvu garīgu un fizisku piepūli, tajās dalībnieki sacenšas, lai noskaidrotu, kurš vismazāk izmanto savu prātu un ķermeni. Šis unikālais pasākums piesaistīja ievērojamu uzmanību, un lūgumi to rīkot plūda ne tikai no Seulas, bet arī no visas valsts. Tā popularitāte izplatījās pat Ķīnā. Pagājušā gada novembrī Ķīnā notika pirmās meditācijas sacensības Čendu, bet decembrī Šanhajā – vēl vienas. Šo sacensību nozīme sniedzas tālāk par vienkāršu meditācijas veicināšanu. Meditācija mūsdienu cilvēkiem sāk tikt atzīta par aizmirstu vērtību, tikumu, kam jāpievērš jauna uzmanība. Izplatās apziņa, ka laiks, kas pavadīts neko nedarot, patiesībā ir nepieciešams elements mūsu dzīvē.
Kontemplācijas priekšrocības
Zinātniskie pētījumi faktiski liecina, ka kontemplācija nav tikai laika izšķiešana, bet tai ir pozitīva ietekme uz cilvēka smadzenēm. 2001. gadā Markuss Raihle, neirozinātnieks Vašingtonas universitātē Sentluisā, atklāja intriģējošu faktu, ka ir smadzeņu zonas, kas aktivizējas, kad mēs neko nedarām. Šo aktivizēto zonu sauc par atpūtas stāvokļa tīklu (RSN) vai noklusējuma režīma tīklu (DMN). Tas ir tā, it kā smadzenēm būtu rokasgrāmata, kas ļauj tām atgriezties pie noklusējuma iestatījumiem, līdzīgi kā dators, kas atiestata sevi. Lai gan mēs, iespējams, to neapzināmies, kad smadzenes ir dīkstāvē, citas aktivitātes notiek, izmantojot DMN neironu tīklu. Citiem vārdiem sakot, kamēr smadzenes ievada informāciju, mācoties, šīs ievades organizēšanas funkcija notiek, kad aktivizējas DMN neironu tīkls. Turklāt Tohoku universitātes Japānā pētnieku komanda ir publicējusi atklājumus, kas liecina, ka, aktivizējoties DMN, rodas radošums un uzlabojas noteiktas snieguma spējas. Tādējādi kontemplācija nav tikai atpūta; tas ir izšķirošs process, kas palīdz mūsu smadzenēm efektīvi darboties. Šī procesa laikā mēs varam domāt dziļāk un iegūt radošākas idejas.
Tajā brīdī, kad neko nedari, pasaule mainās
Mūsu dzīve ir piepildīta ar uzdevumiem, kas jāatrisina, un mums ir jāpieliek arvien lielākas pūles, lai nekļūtu par zaudētājiem. Tāpēc mūsu smadzeņu dzinēji nepārtraukti darbojas, tomēr tie nogurst, apgrūtinot jaunu domu ģenerēšanu. Tomēr ir vēsturiskas personas, kas, gluži pretēji, apturēja savus smadzeņu dzinējus un guva radošas atziņas, izmantojot kontemplāciju. Pikaso radīja šedevrus no pēkšņiem iztēles uzplaiksnījumiem klusuma brīžos. Ja Ņūtons nebūtu domājis zem tās ābeles tajā siltajā pēcpusdienā, universālās gravitācijas likums, iespējams, nekad nebūtu atklāts. Arī Alberts Einšteins bieži radīja idejas, ejot. Tiek uzskatīts, ka viņš risināja sarežģītas matemātiskas problēmas un guva teorētiskas atziņas, izmantojot šīs pastaigas meditācijas sesijas. Tādējādi kontemplācijas spēks mums dāvā jaunas perspektīvas un idejas.
Kontemplācija bija vēsturisku darbu un ideju dzimšanas fons. Kontemplācijai ir lielāka nozīme nekā tikai domu apturēšanai, lai ļautu smadzenēm atpūsties. Kā jau iepriekš minēts, iesaistoties kontemplācijā, smadzenēs tiek aktivizēts īpašs neironu tīkls, ko sauc par DMN, kas ne tikai organizē informāciju, bet arī palīdz attīstīt cilvēka radošumu. Varētu apgalvot, ka katra minūte un sekunde ir dārga, neatstājot laiku kontemplācijai. Tomēr tieši šajos bezdarbības brīžos pasaules vēstures gaita mainījās vairākkārt. Turklāt kontemplācija sniedzas tālāk par personīgajām pārdomām un veicina radošumu. Tā var palīdzēt mums pārskatīt virzienu, kurā vajadzētu būt mūsu sabiedrībai, un galu galā veicināt jaunu sociālo paradigmu radīšanu.
Kontemplācijas būtība
Nepārtrauktajā pasaules tempā, kas pieprasa pastāvīgu skriešanu, par galvenajām tēmām ir kļuvušas lēnas pilsētas, lēns ēdiens un lēna dzīve. Šajā strauji attīstošās digitālās revolūcijas laikmetā tiek runāts arī par analogo revolūciju — varbūt nedaudz neērtu, bet tādu, kas vairāk uzsver cilvēcību. Mērķis ir uz īsu brīdi apturēt sabiedrības straujo tempu un pārskatīt dzīves būtību. Līdzīgi, kontemplācijas pieaugums skarbas un intensīvas dzīves vidū, visticamāk, izriet no vēlmes pārdomāt realitāti, kurā mēs dzenam pakaļ pasaules tempam un informācijai bez savām domām un pašanalīzes. Mūs bieži vien aizrauj mūsdienu ātrums un efektivitāte, palaižot garām to, kas patiesi ir svarīgs. Tomēr kontemplācija ļauj mums ieskatīties sevī un saprast, kas patiesi ir svarīgs.
Patiesībā, pati kontemplācija nemaina pasauli. Tomēr tās parādīšanās izaicina mūsu nerimstošo, nepārtraukto skriešanu. Atkāpšanās no sacensībām, lai neatpaliktu no pasaules ātruma, mirkļa atvēlēšana klusai atpūtai — tas ir tas, kas maina pasauli. Laiks kontemplācijai dod mums iespēju pārdomāt sevi un meklēt labāku dzīves virzienu. Kontemplācija nav tikai atpūta; tā ir svarīga darbība, kas bagātina dzīvi un piešķir tai dziļumu.
