Šajā emuāra ierakstā tiek pētīti plaši izplatītās spēļu sarunāšanas problēmas cēloņi Korejas profesionālajā sportā un izpētīti institucionālie un izglītības uzlabošanas pasākumi, lai to novērstu.
Sākot ar profesionālā futbola spēļu sarunāšanu, tad profesionālo volejbolu un tagad pat profesionālo beisbolu, spēļu sarunāšana Korejā ir plaši izplatīta lielākajā daļā sabiedrības iecienīto sporta veidu. Korejas K līgā satriecoši daudz 54 spēlētāju tika neatgriezeniski diskvalificēti par spēļu sarunāšanu. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem visu savu dzīvi bija veltījuši futbolam kopš bērnības, un viņiem nebija daudz citu prasmju vai interešu. Tomēr šis pasākums, visticamāk, bija neizbēgama izvēle, lai saglabātu futbola kopienas integritāti. Neskatoties uz to, sabiedrības uzticība sportam kopumā ir satricināta spēļu sarunāšanas dēļ, radot pieaugošas bažas par to, vai līdzīgas problēmas varētu rasties arī citos sporta veidos.
Profesionālajā beisbolā spēļu sarunāšana bieži tika saistīta ar sīkām detaļām, piemēram, vai pirmais sitējs sasniedza bāzi ar brīvsitienu, nevis ar kopējā rezultāta manipulēšanu. Tas notika veidos, ko parastajiem līdzjutējiem bija grūti atklāt, uzsverot nepieciešamību pēc rūpīgākas uzraudzības un preventīviem pasākumiem. Sporta arēnā, kur godīga konkurence ir ārkārtīgi svarīga, spēļu sarunāšana rada būtiskus draudus visam sporta ētiskajam pamatam. Jāatzīmē, ka spēļu sarunāšana ir parādījusies arī strauji augošajā e-sporta jomā, kas liecina par šādas korupcijas potenciālu visās sporta disciplīnās.
Visacīmredzamākais spēļu sarunāšanas virspusējā līmeņa iemesls, visticamāk, ir finansiāls. Lai nepieļautu, ka spēlētāji padosies šādiem kārdinājumiem, ir jāuzlabo reālistiskas algu struktūras. Lai gan daudzas spēles tiek uzraudzītas reāllaikā, spēļu sarunāšanas atklāšana katrā atsevišķā spēlē ir praktiski neiespējama. Tāpēc ir nepieciešami pasākumi, lai minimālās algas būtu reālistiskas, lai sportisti nejustos kārdināti, un lai stiprinātu sportistu pensiju sistēmas kā daļu no spēļu sarunāšanas apkarošanas pasākumiem, nodrošinot ekonomisku drošības tīklu pēc aiziešanas pensijā. Tas varētu kalpot kā būtisks atturēšanas līdzeklis pret kārdinājumiem, nevis paļauties tikai uz īstermiņa sodiem.
Nākamais izšķirošais pasākums ir izglītības pieejas maiņa. Viens no iemesliem, kāpēc spēļu sarunāšana mūsdienās ir tik izplatīta, ne tikai finansiālu motīvu dēļ, ir ētiskas spriestspējas trūkums. To nevar vienkārši vainot uz atsevišķiem spēlētājiem. Ētisko vērtību neieaudzināšana sportistiem jau no mazotnes ir novedusi pie izpratnes trūkuma par spēļu sarunāšanas vai vardarbības problēmu nopietnību. Agrāk profesionālajā beisbolā bija gadījumi, kad spēlētāji atklāti lietoja sniegumu uzlabojošas vielas vai kolektīvi tās pasūtīja un lietoja, dažiem spēlētājiem izrādot vienaldzīgu attieksmi pret šīm praksēm. Narkotiku lietošanas gadījums, ko profesionālais beisbola spēlētājs Ma He-jongs atklāja savā 2009. gada autobiogrāfijā, skaidri ilustrē šo realitāti. Virspusēji raugoties, institucionāli pasākumi, piemēram, naudas sodi vai disciplinārsodi, vien nevar izskaust šīs problēmas; galu galā ir nepieciešams reformēt izglītības metodes, lai uzlabotu spēlētāju ētisko izpratni.
Izglītības reformai var pieiet no diviem virzieniem. Pirmkārt, ir jāstiprina rakstura izglītība skolēniem, kuri sāk nodarboties ar sportu, un pedagogiem, kas viņus māca, ir jāapgūst arī sporta pasaules ētiskās vērtības. Piemēram, atceroties, kā lielākā daļa vidusskolas sporta klubu skolēnu izlaiž stundas, lai koncentrētos tikai uz sportu, izceļ šīs problēmas nopietnību. Viņi ir vairāk iegrimuši sportā, nevis akadēmiskajā dzīvē, nesaņemot gandrīz nekādu pamatizglītību vai rakstura apmācību ārpus sporta aktivitātēm. Situācija koledžā būtiski neatšķiras. Piemēram, mans draugs, kurš pašlaik studē fizisko audzināšanu S universitātē, minēja, ka pat katedras profesori apgalvo: "Ir grūti iedomāties sportu bez vardarbības." Sporta pasauli parasti ierobežo tradicionālās prakses. Šie tīkli, kas koncentrējas uz skolas saitēm un personīgajiem sakariem, uztur praksi pievērt acis uz citu pārkāpumiem un veicina atmosfēru, kurā pārkāpumi tiek uzskatīti par privātu lietu.
Šādā vidē nekāda ētikas izglītība skolēniem nevar dot jēgpilnus rezultātus. Tāpēc arī sporta vadītājiem ir jāievieš izglītības programmas, kas ieaudzina sportisko aktivitāšu nozīmi un ētikas apziņu. Ir jāveicina kultūra, kurā gan sportisti, gan treneri dziļi atzīst nepareizas uzvedības nodarīto kaitējumu. Piemēram, sportiskās gara izglītības ieviešana par obligātu jau no pamatskolas līmeņa un politikas īstenošana vardarbības un nepareizas uzvedības mazināšanai skolās var pakāpeniski pārveidot sporta kultūru. Labs risinājums būtu arī mentoringa programmu ieviešana, lai palīdzētu skolēniem, kuri uzsāk sportu, pretoties nepareizas uzvedības kārdinājumam, neskatoties uz reālām grūtībām.
Visbeidzot, ir nepieciešama valsts mēroga izglītības programmu pārskatīšana, lai uzlabotu sabiedrības informētību. Nesen notikušais spēļu sarunāšanas skandāls profesionālajā beisbolā joprojām piesaista lielus pūļus, un spēles ir izpārdotas pat izstāžu sezonās. Tas parāda mūsu sabiedrības modrības trūkumu attiecībā uz negodīgu rīcību, piemēram, spēļu sarunāšanu. Jo īpaši tāpēc, ka šāda pārkāpuma sekas pārklājas ar bieži sastopamiem korupcijas gadījumiem, kuros iesaistīti čeboli un politiķi, sabiedrība ir sākusi neuzskatīt spēļu sarunāšanu par "nelielu pārkāpumu". Tomēr šis uzskats apdraud sporta ētiku un grauj taisnīguma vērtību. Lai patiesi pasargātu no spēļu sarunāšanas, izglītība par pārkāpumiem ir jāstiprina jau no mazotnes, un visā sabiedrībā ir jāpaaugstina ētikas izpratne. Tas ne tikai risinās problēmas sporta pasaulē, bet arī stiprinās sabiedrības morālos pamatus kopumā.
Galu galā šis spēļu sarunāšanas skandāls prasa ne tikai institucionālus uzlabojumus, bet arī fundamentālas izmaiņas izglītības sistēmā. Lai gan šādas izmaiņas prasīs laiku, tās ilgtermiņā būtiski veicinās stabilas ētikas apziņas veidošanos Korejas sporta kopienā un sabiedrībā kopumā. Sportisti, kas iesaistīti spēļu sarunāšanā, tiks neatgriezeniski izslēgti no sporta pasaules. Tomēr, ja viņi savos veidošanās gados nespēs attīstīt izpratni par to, ka šāda rīcība ir nelikumīga, arī viņus var uzskatīt par sistēmas upuriem. Šim incidentam ir jākalpo par katalizatoru sporta pasaulei stiprināt savu ētikas pamatu un pielikt saskaņotas pūles, lai iemācītu sportistiem pareizu raksturu.
